Vilcieni, starp citu, lai arī pienāk ar pāris minūšu precizitāti, tomēr par kādu minūti vai divām gluži labi var arī nokavēt. Dažkārt, runā, ka pat vairāk.
Svētdien mūsu plāns bija tāds – uzbraukt kalnā ar vilcienu un aizlidot no turienes ar paraplāniem. Lai cik dīvaini tas nebūtu, var atrast pat sešus tandēma pilotus, lai gan iegūt licenci Šveicē nav vienkārši, Latvijā tas ir daudz vieglāk. Interesanti, ka ar Latvijas licenci lidot drīkst, bet tikai tik ilgi, kamēr nepārcelies uz šejieni uz dzīvi.
Lai nokļūtu Rigi kalnā, mēs aizbraucām līdz Artas-Goldbau stacijai un pārsēdāmies uz Rigi-Bahn, proti, uz neticami stāvu un lēnu dzelzceļu, kas pa serpentīnu ved uz pašu virsotni.
Es pirmo reizi braucu ar bānīti pa tik stāvu ceļu. Reizēm tas vilkās kā gājējs, un fiziski varēja sajust, cik lokomotīvei iet grūti.
Pēc kādām četrdesmit minūtēm mēs bijām tipiskā Alpu virsotnē, ar ļoti zaļu zālīti un govīm ar milzīgiem zvaniem kaklā. Ne visi zina, ka smagie zvani ir vajadzīgi arī tādēļ, lai govi liektu pie zemes, un viņa vairāk ēstu.
Mēs ilgi gaidījām pretvēju, kas ir ļoti svarīgs startam, it īpaši tandēmā. Galu galā pirmais vilnis startēja. Viņiem paveicās: ātri atrada termikos, tas ir, siltā gaisa stabus, kas ceļas no zemes. Termiki ļauj pacelties augstumā, dažkārt pat milzīgā. Šoreiz meičas no sākotnējiem 1700 pacēlās par kādiem 200-300 metriem, bet varbūt pat vairāk
Uz aci grūti spriest, ja nav orientieru.
Pa blatam mūs gribēja pavizināt ilgāk par parastajām 15-20 minūtēm, kas te pienākas par 200 eiro, bet tas ir stipri atkarīgs no laikapstākļiem un veiksmes. Galu galā veiksme uzsmaidīja tikai pirmajam vilnim. Pārējie samierinājās ar mazumu. Tomēr šis mazums pārsteidz un aizrauj elpu. Pat tādu cilvēku kā mani, kurš šo to ir redzējis un jau bišķiņ piekusis dzīvot, šis skaistums aizkustina.
Skatīties uz pakalniem un kalniem, planējot kā 🐦, ir vēl iespaidīgāk nekā stāvot virsotnē.
Visapkārt mazpilsētas, ezeri ar smaragdzaļu ūdeni, ☀️ pielietas sulīgas Alpu pļavas. Un tu nesteidzīgi un nemaz ne bailīgi karājies virs visas šīs godības. Mans pilots bija meitene vārdā Eva. Es viņu speciāli palūdzu feminisma atbalsta ietvaros, bet sākumā viņa atteicās, jo viņas spārns nav liels, bet es sveru 93 kg.
Starts pie neliela pretvēja ir apgrūtināts, jo cēlējspēks ir atkarīgs no pretvēja un spārna laukuma. Nākas skriet no visa spēka, lai to piepūstu.
Galu galā mums nebija variantu, jo piloti beidzās, un es lidoju kopā ar Evu. Ieskrējos kā nākas, un pārlidoju pāri eglēm.
Eva atļāva bišķiņ pastūrēt paraplānu, pāris minūtes. Un uztaisīja akrobātiku, bet mans organisms to slikti panes. Pats jau es gribētu, man nav bail, bet sāk šķebināt.
Beigu beigās pēc kādām divdesmit minūtēm mēs nolaidāmies pļaviņā pie Rigi-Bahn stacijas, no kuras arī sākām savu ceļu.
Pieredze lieliska, visiem iesaku palidot kalnos, ja zvaigznes pareizi sastāsies. Katru mēnesi par diviem simtiem nelidosi, bet pāris reizes gadā var sev atļauties.